Publikācijas

Kas ir pašsavainošanās?

Kristīne Dūdiņa (Klīniskā psiholoģe, KBT terapeite)

Pašsavainošanās ir uzvedība, kad cilvēks apzināti, pēc brīvas gribas nodara sev fiziskus bojājumus, piemēram, skrāpē, griež, sit, kož, dedzina vai citos veidos nodara sev pāri, bet nerada bīstamību dzīvībai. Tomēr bīstamības kritērijs nav viennozīmīgs. Ar laiku pašsavainošanās pazemina iekšējo barjeru, ievainojumi kļūst nopietnāki, bīstamāki. Turklāt lielākā daļa cilvēku, kuri pašsavainojas, ir apsvēruši arī domas par pašnāvību. Ilgstoša pašsavainošanās palielina suicīda risku. 

Pašsavainošanos nevajadzētu uztvert kā psihiskās veselības traucējumu. Taču vairumam cilvēku, kuri nodara sev šāda veida kaitējumu, ir kādi psihiskās veselības traucējumi. Visbiežāk tie ir personības traucējumi, depresija, trauksmes traucējumi, pēctraumu stresa sindroms, atkarības, ēšanas traucējumi un citi. Pašsavainošanās liecina, ka cilvēks izjūt neizturamas psiholoģiskas grūtības, ciešanas un pagaidām nav atradis citu veidu, kā tās mazināt.

Šī uzvedība sastopama dažādos vecumos, bet biežāk pusaudžiem un jauniešiem, kas piedzīvo kādas psiholoģiskas grūtības vai psihiskās veselības traucējumus. Pētījumos ir novērots, ka vidēji populācijā pašsavainojas aptuveni 20% pusaudžu, bet starp pusaudžiem, kas cieš no kādiem diagnosticētiem psihiskās veselības traucējumiem, tie ir 35-80%. Jaunieši pašsavainojas arvien biežāk – pēdējos 10 gados šī uzvedība novērota aptuveni 4 reizes biežāk. Visbiežāk pašsavainojas 14-15 gadus veci pusaudži. Meitenes to dara pat 3 reizes biežāk nekā puiši. 

Pašsavainošanās iemesli

• visbiežāk tas ir mēģinājums regulēt grūti izturamas emocijas, emocionālas sāpes,
• sodīt sevi (tātad izpaust dusmas pret sevi),
• reizēm tas ir mēģinājums sajust kaut ko, sajust, ka ir dzīvs.
• retāk tas ir vieds, kā komunicēt ar kādu, parādīt to, ko nav iespējams izpaust ar vārdiem. Tādā gadījumā tas ir sauciens pēc palīdzības, ko nevajadzētu ignorēt, un uz kuru jāreaģē saudzīgi un iejūtīgi. Nekādā gadījumā to nevar uztvert kā manipulāciju.

Nereti cilvēkiem ir grūti pateikt, kāpēc to dara.

Pašsavainošanās bieži aizsākas neizturamu, intensīvu emociju iespaidā. Tā ir pārvarēšanas stratēģija, kas sniedz ātru, tūlītēju rezultātu. Tomēr, kad robeža ir pārkāpta, nepieciešams arvien mazāk, lai to darītu atkal un atkal. Ar laiku pat maza neveiksme, skumja doma par kādu notikumu, atmiņām, fantāzijām vai vainas sajūta, par kādu nelielu kļūdu, ir pietiekams iemesls pašsavainoties.

Sākumā var šķist, kāpēc gan to nedarīt, ja tas palīdz man justies labāk. Tomēr pašsavainošanās neatrisina problēmas, tikai dod mirkļa mierinājumu. Turklāt cilvēki nereti saka, ka tāda rīcība liek justies vēl vientuļākiem, izolētākiem. Tiek izjusts kauns par sevi. Tātad rada jaunas negatīvas emocijas.

Ko darīt?

Lai atbrīvotos no šī neveselīgā emociju regulēšanas paņēmiena, tā vietā jānāk pietiekami efektīvām alternatīvām. Psihiskās veselības speciālisti var palīdzēt attīstīt veidus, kā mazināt emocionālās sāpes un atrisināt situācijas, kas tās rada.

Pašsavainošanās izraisa tādu kā atkarību, tāpēc var būt grūti ar to cīnīties vienatnē. Turklāt tā jau sākotnēji ir saistīta ar bezspēcības un vientulības sajūtu. Cīnoties vienatnē, tās vēl var pastiprināt. Tāpēc iespēja atklāti pastāstīt kādam par savu uzvedību, piedzīvot atbalstu, sapratni ir būtiski, lai spētu mainīties.  

Ja nav pieredzes ar terapiju, tad ir dabiski just kaunu, šaubas, neticību, ka kāds varētu palīdzēt. Tomēr šīs negatīvās, bezcerīgās domas ved vēl vienu soli dziļāk izolācijā, bezcerībā un sāpēs. Jebkuru psiholoģisku ciešanu gadījumā ir vērts dot iespēju speciālistiem palīdzēt. Viņi labi saprot, kas notiek, būs saprotoši, atbalstoši un palīdzēs uzlabot pašsajūtu. Nav jācīnās vienam!

Ja pamanāt, ka kāds cits pašsavainojas, ir jāizvairās no pārsteidzīgām, emocionālām reakcijām, nevajadzētu reaģēt ar šoku, dusmām vai riebumu. Tas tikai pastiprinās kauna sajūtu, liks vēl vairāk ierauties sevī. Tāpat nevajadzētu draudēt vai kaunināt: “Paliks rētas! Beidz muļķoties!”, vai mazināt ciešanu nozīmīgumu ar izteikumu kā: “Tas, kas ar tevi notiek, ir tīrais sīkums salīdzinājumā ar citu problēmām.”.  

Ir dabiski nobīties un apjukt. Tāpēc svarīgi pašam paņemt pauzi, apdomāt, tikt skaidrībā ar savām emocijām un domām par notiekošo.

Tas, ko varētu teikt, ir: “Esmu pamanījis, ka pēdējā laikā tu esi nomākts vai satraukts, es arī redzu, ka tev ir skrāpējumi uz rokām. Reizēm cilvēki, kas slikti jūtas, nodara sev pāri. Vai tas ir tas, ko tu dari?” Tad uzklausīt. Palīdzoši ir arī paust:

“Es par tevi satraucos. Mēs varam atrast speciālistu, kas palīdzēs tev labāk tikt galā.”

Uzsākot sarunu par pašsavainošanos, mērķis nav to pārtraukt vai tūlīt atrisināt problēmas, bet gan sniegt emocionālu atbalstu un palīdzēt cilvēkam nonākt pie speciālista, kas varētu ar šo palīdzēt.

Ne vienmēr cilvēks ir gatavs nekavējoties meklēt palīdzību, reizēm paiet kāds laiks. Šajā laikā svarīgi palikt pieņemošiem, atbalstošiem un neizdarīt pārāk lielu spiedienu, dot iespēju runāt par to, kas satrauc.

Ja ir nevēlēšanās ar jums par to runāt, pieņemiet to un noskaidrojiet, vai ir kāds cits, ar kuru par to varētu runāt. Iedodiet kādus kontaktus piemērotam speciālistam. Pēc laika painteresējieties, kā klājas.

Vai var risināt saviem spēkiem?

Ja uzvedība nav ieilgusi, var mēģināt apzināti atlikt pašsavainošanos un aizstāt ar kādu citu emociju regulēšanas paņēmienu:

• būt kopā ar kādu, darīt vienalga ko, jo parasti neveicam pašsavainošanos, esot kopā ar kādu,
• piezvanīt kādam, piemēram, draugam vai uz krīzes tālruni, padalīties ar to, kas satrauc,
• doties pastaigā vai sportot.

Tātad pamata principi- atlikt (nogaidīt vismaz 5 min.), novērst uzmanību un darīt kaut ko citu.

Tomēr visbiežāk pašsavainošanās ir tikai aisberga virsotne, signāls, ka ir kādas nopietnas problēmas, kas jārisina. Pārtraucot pašsavainošanos vien, tās netiks atrisinātas.

Autors – klīniskā psiholoģe, KBT terapeite Kristīne Dūdiņa

 

Izmantotie avoti:

Natasha Lemos Lucena, Thais Aranha Rossi, Laylla Mirella Galvão Azevedo, Marcos Pereira, Self-injury prevalence in adolescents: A global systematic review and meta-analysis, Children and Youth Services Review, Volume 142, 2022, 106634.

Lim K-S, Wong CH, McIntyre RS, Wang J, Zhang Z, Tran BX, Tan W, Ho CS, Ho RC. Global Lifetime and 12- Month Prevalence of Suicidal Behavior, Deliberate Self-Harm and Non-Suicidal Self-Injury in Children and Adolescents between 1989 and 2018: A Meta-Analysis. International Journal of Environmental Research and Public Health. 2019; 16(22):4581. https://doi.org/10.3390/ijerph16224581