Publikācijas

Vardarbība: kādi faktori to veicina un kā mazināt vardarbīgas izpausmes

Daiga Zadināne (Klīniskā un veselības psiholoģe, EMDR terapijas metodes lietotāja (2. līmenis))

Lai gan vardarbīgas rīcības vēsture ir sena, karš nav eksistējis vienmēr. Ideja par mežonīgu, vardarbīgu aizvēstures cilvēku patiesībā ir mīts, kas radies 19. gadsimta otrajā pusē un kura mērķis bija akcentēt cilvēces progresu.

Patiesībā vardarbību var raksturot kā nopietnu, daudzšķautņainu problēmu. Turklāt, ja vardarbība sabiedrībā vai ģimenē tiek pieļauta, cietušajiem netiek sniegta palīdzība, bet pāridarītājus nesauc pie atbildības – vardarbības tradīcija tiek turpināta un nodota nākamajām paaudzēm. Vardarbībai ir dažādi riska faktori, tostarp demogrāfiskie, piedzīvotas vai veiktas vardarbības pieredze, galvas traumas, psihiski traucējumi, augsts bezdarba līmenis, sociālā izolācija, apreibinošu vielu lietošana, nabadzība, sociālā, ekonomiskā un dzimumu nevienlīdzība, vardarbību atbalstošas sociālās normas, vāja tiesu sistēmas darbība.

Lai arī nav tādu vardarbības gēnu, tomēr dažādu cilvēka organismā esošu vielu (piemēram, dopamīna, serotonīna un testosterona) darbības īpatnības var palīdzēt izprast vardarbīgu rīcību. Minēto bioloģisko faktoru neveiksmīga kombinācija ar pazeminātu pašvērtējumu, kas veidojies no nedrošas piesaistes un psihotraumu pieredzes, var vājināt impulsu kontroli, mazināt emocionālo signālu atpazīšanas spējas, paaugstināt apdraudētības izjūtu.

Pusaudžu vecumā piedzīvota vardarbība var saasināt visu iepriekš minēto. Neiromediatoru un hormonu sistēmu darbības īpatnības, agrīnā bērnībā un pusaudžu vecumā piedzīvotas psihotraumas, ir viens otru pastiprinoši aspekti, kas veido vardarbīgas rīcības potenciālu. Ir cilvēki, kas tā arī nerealizē vardarbību, bet ir tādi, kas agrāk vai vēlāk padodas sociālam, situatīvam spiedienam. Tāpat ir tādi, kas aktīvi meklē situācijas, kurās paust savu varu darbībā. Patiesībā katrā cilvēkā ir potenciāls īstenot vardarbību. Taču to, vai kāds reāli kļūst vardarbīgs, ietekmē situatīvu reakciju un aizsargājošo faktoru mijiedarbība. Vardarbības potenciālu var mazināt drošas piesaistes pieredze, domu un emociju vadīšanas spējas. Savukārt to palielina vardarbības attaisnošana, iespēja realizēt individuāli nozīmīgus, citādi nesasniedzamus mērķus, bailes no pārstāvētās grupas nicinājuma vai izsmiekla, vēlme atriebties, izjust visvarenību, kā arī ekstrēmākos gadījumos – tiekties pēc asinskāres.

Pagātni izmainīt nevar, bet vairumā gadījumu ir iespēja mācīties no savām un citu cilvēku pieļautām kļūdām, strādāt ar piesaistes problēmām, piedzīvotām traumām, lai mazinātu to ietekmi uz savu un līdzcilvēku dzīvi. Tāpat ir iespēja stiprināt pašvērtējumu un emocionālas drošības izjūtu, apgūt efektīvas domu un emociju vadīšanas prasmes. Darbs ar savu iekšējo pasauli ir būtisks, lai pēc iespējas veiksmīgāk vadītu agresijas impulsus, neapzināti neieņemtu upura lomu, un zinātu, kā rīkoties, redzot vardarbību no malas. Tomēr vispirms ir jāatzīst, ka vardarbība ir reāla parādība, kuru ignorējot, tā tiek uzturēta un veicināta.