Mūsdienās valda uzskats, ka katras slimības pamatā meklējams kāds psihoemocionāls aspekts. Psihosomatiskā medicīna ir piemērota tiem pacientiem un interesentiem, kuri vēlas uzlabot savu pašsajūtu un risināt fiziskās slimības izraisošos emocionālos faktorus – tās izraisītos un uzturētos iekšējos konfliktus.
Psihosomatiskā medicīna nodarbojas ar ķermeņa, psihes un sociālo faktoru mijiedarbības lomas izpēti cilvēka psiho – somatisko slimību un traucējumu izcelsmē, norisē, kā arī ārstēšanā un profilaksē. Psihosomatiskā medicīna paralēli pacienta ķermeņa ārstēšanai pastiprinātu uzmanību pievērš pacienta psihei, tās stāvokļu un notiekošo procesu izpētei.
Ar psihosomatisko ārstniecības pieeju iespējams noskaidrot atbildes uz jautājumiem, kāpēc pacients saslimis ar konkrēto saslimšanu un ko darīt, lai izveseļotos un justos labāk. Ar psihosomatiskās medicīnas palīdzību iespējams risināt sasāpējušus konfliktus un slimību ietekmējošas situācijas.
Psihosomatiskās medicīnas centrālais uzskats ir tas, ka cilvēks ir vienots organisms, kurš jāārstē kopumā. Par pamatpostulātu kalpo biopsihosociālais slimību izcelsmes modelis, kurš pamato, ka dažādu psihosomatisku traucējumu un slimību izcelsmē līdzdarbojas 3 faktori:
Neatkarīgi no pacienta diagnozes un saslimšanas smaguma pakāpes, cilvēks, kurš sakārto savu iekšējo (un vēlāk arī ārējo) pasauli, spēj mazināt somatizāciju jeb neapzināto un/vai neatrisināto iekšējo pretrunu negatīvo ietekmi uz fizisko veselību un noskaņojumu.
Ar psihosomatiskās medicīnas palīdzību, paralēli medikamentozajai ārstēšanai, iespējams ierobežot un samazināt slimību paasinājumus un slimības smaguma pakāpi, kā arī pielietoto medikamentu ārstēšanas devas. Par klasiskām psihosomatiskajām slimībām uzskata: cukura diabētu, arteriālo hipertensiju, čūlas slimību, čūlaino kolītu, neirodermatītu, reimatoīdo artrītu un koronāro sirds slimību.