Seminārs paredzēts psihologiem, psihoterapeitiem un psihoterapijas speciālistiem, kuri savā praksē sastopas ar seksualitātes, vardarbības, traumas, ķermeņa, attiecību un robežu jautājumiem.

KAD? 13.novembrī plkst. 10.00-13.00

KUR? Veselības centrs Vivendi, Bukultu iela 11, Rīga

CIK? 45 EUR (ar PVN)

Par dalību seminārā tiek piešķirtas akadēmiskās stundas par psihologu profesionālās kompetences pilnveidi.

Seksuālo pārkāpumu un vardarbības pieredze terapijā ne vienmēr ienāk kā skaidrs stāsts par pagātni. Tā var parādīties fragmentos, klusumā vai atkārtotā stāstīšanā, ķermeņa reakcijās un atsvešinātībā no ķermeņa, attiecībās, seksualitātē un jautājumos, kuri rodas tikai daudzus gadus vēlāk. 

Tā var parādīties arī jautājumos un pretrunās: “Es nezinu, kā to nosaukt,” “Kāpēc es par to runāju tikai tagad?”, “Es par to varu stāstīt, bet neko nejūtu,” “Kāpēc tas atgriežas tieši tagad?”, “Vai tas, kas ar mani noticis, nozīmē, ka mana seksualitāte vienmēr būs ar to saistīta?”

Reizēm cilvēks var runāt daudz un tomēr justies no stāsta savādi attālināts, reizēm atgriežas pie pieredzes atkārtoti, pats šaubās par to, kas ar viņu ir noticis, bet citreiz seksualitātes tēma terapijā ilgstoši vispār neparādās vai nav skaidrs, kā notikušo nosaukt. Un arī terapeitam ne vienmēr ir skaidrs, ko šajā brīdī jautāt, ko nosaukt un kam vēl nav pienācis laiks.

Tā ir sarežģīta pozīcija profesionālim. Vēloties palīdzēt, mēs varam sākt precizēt, skaidrot, nomierināt, mudināt runāt vai mēģināt nosaukt notikušo cilvēka vietā. Taču – cik daudz terapeitam patiesībā nepieciešams zināt un runāt? Reizēm stāstīšana palīdz, un tai var būt dažādas nozīmes. Tomēr tikpat daudz var nozīmēt arī klusums.

Savukārt profesionālim ir būtiski palikt klātesošam brīdī, kad cilvēks it kā attālinās no sava stāsta vai ķermeņa, tāpat arī klausīties, nekļūstot par vēl vienu skatītāju pieredzei, kurā cilvēks jau reiz ticis padarīts par otra vēlmes objektu.

Seminārā domāsim arī par to, kas notiek vēlākā dzīvē, pēc vardarbības. Seksuālu pāridarījumu piedzīvojis cilvēks nav tikai cietušais vai ārstējams traumas objekts. Viņa ķermenis turpina dzīvot. Cilvēks var vēlēties, veidot attiecības, piedzīvot uzbudinājumu un baudu, fantazēt un meklēt savu seksualitāti – reizēm arī veidos, kas pašam vai terapeitam šķiet pretrunīgi vai grūti saprotami. Un tad profesionālim ir ārkārtīgi sarežģīts uzdevums – nepārvērst visu turpmāko seksualitāti par traumas simptomu, domāt par atkārtojumiem, ķermeniskajām reakcijām, vēlmi un baudu.

Semināra tēmas:

• piekrišana, vēlme, vara un situācijas, kurās iespēja brīvi izvēlēties sašaurinās vai pazūd,
• ķermeņa reakcijas vardarbības situācijā,
• klusums, fragmentāra pieredze un brīži, kad cilvēks it kā attālinās no sevis vai sava stāsta,
• pirmā vardarbības atklāšana terapijā – ko teikt, ko jautāt un ko nav nepieciešams noskaidrot,
• nepieciešamība stāstīt par notikušo atkārtoti un tas, ko atkārtojums var darīt terapeitiskajā procesā,
• terapeita skatiens, ziņkāre, vēlme glābt, saprast, nosaukt vai pārāk ātri piešķirt pieredzei nozīmi,
• kā vardarbības pieredze var parādīties vēlākajās attiecībās un seksualitātē,
• vēlme un bauda pēc vardarbības pieredzes, un iespēja sastapt cilvēku ne tikai līdz ar viņa traumu.

Teorētiskos pieturas punktus savienosim ar klīniskām situācijām, praktiskiem orientieriem, diskusiju un profesionālu refleksiju. Meklēsim nevis vienu “pareizo” reakciju, bet spēju atšķirt, kad nepieciešams jautāt, kad runāt, kad apstāties un kad ļaut cilvēkam pašam noteikt savas pieredzes robežas.

Seminārā nebūs nepieciešams dalīties ar personisku pieredzi. Klīniskos piemērus apspriedīsim tikai tādā detalizācijas pakāpē, kas nepieciešama profesionālai domāšanai.

Semināru vada