Izvēlies veselību! Dārzkopība
Kad ikdienas darbi un pienākumi kļūst par galveno dienas sastāvdaļu, ir būtiski atvēlēt laiku sev – lai atjaunotu spēkus un saglabātu līdzsvaru. Brīvā laika aktivitātes piedāvā iespēju ne vien rūpēties par fizisko veselību, bet arī stiprināt emocionālo labsajūtu.
Veselības centra Vivendi speciālisti dalās ar savu pieredzi, kā hobiji var palīdzēt uzlabot dzīves kvalitāti, samazināt stresu un veicināt prāta un ķermeņa harmoniju. Psiholoģe Sandra Slūka dalās, kā vēlme piedzīvot var kļūt par būtisku personības virzītājspēku, kas rosinājusi kopš bērnības izpausties dažādās radošās un aktīvās nodarbēs:
Mans mīļākais teiciens ir “es gribu šo piedzīvot”. Vēlme piedzīvot man ir bijusi raksturīga jau kopš bērnības, kas izpaudās visa veida pulciņu un dažādu ārpusskolas aktivitāšu apmeklēšanā. Šobrīd es apzinos, cik ļoti šī iekšējā vajadzība piedzīvot ir bagātinājusi manu personību un sniegusi atbalstu ikdienas rutīnā. Esmu pamēģinājusi dažādas rokdarbu tehnikas – adīšanu, tamborēšanu, aušanu, šūšanu, kvīlingu, makramē, dekupāžu, izšūšanu ar lentītēm, gleznošanu, rotu veidošanu, floristiku, kāzu dekorāciju veidošanu. Abi ar vīru jau 10 gadus dejojam pāru improvizācijas deju “West coast swing” un esam pateicīgi par sirsnīgo šīs dejas kopienu Latvijā, kas viennozīmīgi rada piederības sajūtu. Savās interesēs, piemēram, galda spēļu spēlēšanā, snovbordā, tenisā un ceļošanā pa kalniem iesaistām arī bērnus, un tādas kopīgas aktivitātes ļoti stiprina mūsu ģimenes saites. Es hobijus dēvēju par piedzīvojumiem, un dzīve bez tiem man šķistu tukša.
Taču viens no hobijiem, kas daļēji ir kļuvis arī par manu terapeitu, pie manis nokļuva nosacīti piespiedu kārtā. Tas ir dārzs, kas manā dzīvē iesakņojās Covid pandēmijas laikā. Aizrautība sākās laikā, kad visapkārt valdīja bailes par savu un apkārtējo veselību, neziņa par nākotni un apjukums, kā vispār veikt darbu ar cilvēkiem attālināti, vienlaicīgi palīdzot saviem bērniem tikt galā ar mācībām. Sajūta par dzīvi bija tāda, it kā kaķis būtu krietni paspēlējies ar manu mīļāko dzijas kamolu un tagad tas samudžināts gulētu uz grīdas. Ar vīru sapratām, ka pilsētā palikt nevaram un pieņēmām lēmumu pandēmijas laiku pārdzīvot laukos, vecāku mājā. Līdz ar asnu parādīšanos no zemes pavasarī, manī sāka augt interese par dārzkopību. Es aizrāvos ar plānošanu, dažādu dārzu kompozīciju meklēšanu “Pinterest” un fantazēšanu par to, kādu vēlos redzēt savu dārzu. Pati raku un rušināju zemi, sajūtot, cik ļoti šāds darbs palīdz gan izlādēt spriedzi, gan sakārtot domas. Sāku lavīties uz dārzu agri no rītiem, kamēr apkārt ir tikai tīras dabas skaņas un, kad pārējie modās, es jau jutos emocionāli uzlādējusies un laimīga. Tieši dārza vienkāršums palīdzēja līdzsvarot pasaules sarežģītību. Tas ļāva sazemēties, sajust sevi gan fiziski caur maņām, gan emocionāli caur sajūtām un domām, un dzijas mudžekli atkal satīt skaistā kamoliņā. Interesanti, ka dārzā notiekošie procesi ir dziļi saausti arī ar cilvēka dzīves izaicinājumiem un reizēm māca pieņemt, samierināties un paļauties.
Katru gadu es dārzā kaut ko pārstādu vai iestādu no jauna. Man patīk, ka dārzs arī pats visu laiku mainās. Tas ir pārsteidzoši, interesanti. Zinu, ka dārzs nekad nebūs gatavs, jo dziļi iekšēji es to nemaz negribu. Dārzs ir mana terapija tik ilgi, kamēr tajā varu rosīties. Ne tikai izravēt nezāles, bet arī transformēt. Tieši tāpat arī dzīvē – pārmaiņas ir ceļš uz kaut ko šim brīdim piemērotāku, atbilstošāku. Tas prasa darbu. Tas prasa drosmi, apņēmību, izdomu un radošu lidojumu. Tas prasa būt aktīvam un elastīgam. Un tas rada sajūtu, ka dzīve ir pilnīga.
