Kādēļ atvaļinājumā saslimstam?
Apmaksāti atvaļinājumi ir samērā nesena stratēģija izdegšanas riska mazināšanai, ko rūpniecības uzņēmumi sāka ieviest 19.gs. beigās un 20.gs. sākumā. Izdegšana ir sindroms, kas rodas no hroniska, neveiksmīgi pārvaldīta darbavietas stresa (WHO, 2019). Izdegšanu raksturo: 1) enerģijas izsīkums, 2) mentāla distancēšanās no darba vai ar darbu saistīts negatīvisms/cinisms; 3) neefektivitātes sajūta, sasniegumu trūkums. Izdegšana attiecināma specifiski uz darba kontekstu, un to nevajadzētu piemērot, lai aprakstītu pieredzi citās dzīves jomās. Izdegšana saistīta ar daudzveidīgām fiziskās un psihiskās veselības problēmām, tostarp miega problēmām, galvassāpēm, infekcijām (Kim et al., 2011), augstākiem depresijas, pašnāvības domu, trauksmes un neapmierinātības ar dzīvi rādītājiem (Hakanen & Schaufeli, 2012; Shanafelt, 2011). Apmaksāti atvaļinājumi savukārt saistīti ar fizisko un psihisko resursu atjaunošanos, labāku veselību un augstāku apmierinātību ar darbu (Zucker, 2023). Rodas jautājums – kāpēc atvaļinājumos, kas ir viena no izdegšanas prevencijas stratēģijām un kam vajadzētu veselību uzlabot, dažkārt tomēr sanāk slimot?
Mistiskā “brīvdienu slimība”
Lai gan “brīvdienu slimībai” (leisure sickness) trūkst zinātniska pamatojuma, ir cilvēki, kas atvaļinājuma laikā saslimst. Nesenā kvalitatīva dizaina pētījumā (Schmelzer et al., 2023), kurā tika intervēti 15 cilvēki ar veselības sūdzībām atvaļinājuma laikā, kā visbiežākie tika minēti elpceļu saslimšanu simptomi, kā nākamie – galvassāpes un vispārēji slikta pašsajūta. Pētījuma dalībniekiem simptomi parādījās otrajā un jo īpaši trešajā atvaļinājuma dienā un ilga vidēji 2-3 dienas. Citā pētījumā (Schmelzer et al., 2025), kur tika salīdzināti cilvēki ar un bez veselības sūdzībām atvaļinājuma laikā, netika atklātas būtiskas atšķirības, kas palīdzētu labāk izprast “brīvdienu slimību”, līdz ar to vēl šodien nav īsti skaidrs, kas tā tāda “brīvdienu slimība” ir un kurus cilvēkus tā vairāk apdraud.
Atvaļinājumu saistība ar stresu
Atgriezīsimies pie apmaksāto atvaļinājumu sākotnējā mērķa (mazināt izdegšanas risku), izdegšanas definīcijas (neveiksmīgi pārvaldīta darbavietas stresa radīts sindroms) un izdegšanas daudzveidīgās negatīvās ietekmes uz veselību (skatīt raksta pirmo rindkopu). Var saprast, ka tie cilvēki, kuri ikdienā nepietiekami veiksmīgi pārvalda stresu un/vai pārstrādājas (strādā vairāk par 55 stundām nedēļā; WHO & ILO, 2021), dodas atvaļinājumā jau ar lielāku risku piedzīvot veselības grūtības. To apstiprina ne tikai izdegšanas, bet arī vispārēji stresa pētījumi.
Lai gan ikdienas efektīvai funkcionēšanai stress mums ir nepieciešams, balansa trūkums starp nervu sistēmas aktivāciju (piedzīvojot stresu, pieaug veģetatīvās simpātiskās nervu sistēmas darbības aktivitāte) un deaktivāciju (relaksējoties pieaug veģetatīvās parasimpātiskās nervu sistēmas darbības aktivitāte) rada nervu sistēmai lieku slodzi un pavājina imūnsistēmas darbību. Tas, savukārt, palielina risku attīstīties dažādu slimību simptomiem. Tuvojoties atvaļinājumam, cilvēki dažkārt cenšas izdarīt visus līdz tam nepadarītos darbus, ignorējot ķermeņa signālus par to, ka slodze ir jau par lielu. Tā rezultātā, sākoties atvaļinājumam un atjaunojoties saiknei ar ķermeni un tā signāliem, varētu tikt pamanītas īslaicīgas pārpūles sekas. Citkārt nesamērīgi augsta darba slodze/nepietiekama resursu atjaunošana notikusi jau ilgstoši, tad jau var domāt par iespējamu izdegšanu.
Atvaļinājumu laikā cilvēki bieži ceļo, līdz ar to var būt aktuāls ar ceļošanu saistīts papildu stress, kā arī ceļojumu galamērķiem raksturīgas saslimšanas. Mēdz mainīties miega/nomoda, ēšanas un fizisko aktivitāšu režīms, kas var radīt papildu slogu nervu sistēmai. Cilvēki izvēlas vairāk uzturēties saulē, lietot vairāk alkohola. Var aktualizēties attiecību grūtības vai vientulība. Dažkārt var arī būt grūti saprast un izvēlēties, ko ierasti strukturētās darbadienas vietā darīt ar nestrukturēto laiku. Visas minētās pārmaiņas prasa resursus tām pielāgoties un var saistīt ar papildu stresu. Vai tas nozīmē, ka cilvēks atvaļinājumā slimos? Ne vienmēr. Te varētu būt nozīme veselības stāvoklim atvaļinājuma sākumā, atvaļinājumā īstenoto pārmaiņu blīvumam, kā arī tam, vai cilvēks atļauj sev nolikt darba lietas pavisam malā un pievērsties resursu atjaunošanai.
Kā parūpēties par savu veselību atvaļinājumos?
Rūpēm par sevi nebūtu jābūt kaut kam neregulāram un attiecināmam vien uz 1/12 daļu cilvēka dzīves. Vislabāk parūpēties par savu labsajūtu atvaļinājumā var, rūpējoties par sevi visa gada garumā. Rūpes par sevi ietver regulāru pamatvajadzību apmierināšanu un savas vispārējās labklājības veicināšanu. Cilvēks, kas neizmanto iespēju paņemt darba nespējas lapu, kad slimo, regulāri izlaiž pusdienas, strādā virsstundas, ir atmetis agrākos vaļaspriekus, izņemot seriālu skatīšanos, ko dara pa naktīm, kā arī satiek draugus vien reizi trīs mēnešos bārā, atvaļinājumā varētu justies saguris, pat ja būtiskas veselības problēmas vēl nepiedzīvo.
Atvaļinājumā var būt vērtīgi:
- dot sev laiku, lai pielāgotos brīvajam režīmam un vēlāk, lai atgrieztos darbā;
- turpināt rūpēties par savām pamatvajadzībām un labklājību (censties ievērot miega un ēdienreižu regularitāti un kvalitāti, samērīgu slodzes-atpūtas režīmu, socializēties atbilstoši savām vēlmēm un resursiem u.c.);
- ieplānot laiku kvalitatīvai atpūtai (piemēram, tā var būt ar darbu nesaistītas grāmatas lasīšana dabā vai vieglas intensitātes pārgājiens ar draugiem), ietverot samērīgas fiziskas aktivitātes un atstājot atvaļinājumā nesaplānotus laika periodus, kur ieklausīties ķermeņa vajadzībās, vēlmēs, būt radošiem, rotaļīgiem;
- būt samērīgiem ar brīvo laiku saistītās gaidās – tas ir laiks galvenokārt resursu atjaunošanai un dzīves baudīšanai, ne maksimāli daudz aizraujošu mirkļu tveršanai, kas neizdošanās vai pārguruma gadījumā var veicināt tādas izjūtas kā vilšanos, dusmas, skumjas;
- ļaut sev nolikt darba lietas malā pavisam vai, ja tas tomēr nav iespējams, maksimāli samazināt to ietekmi uz atvaļinājuma laiku;
- ja nu tomēr gadās saslimt, ļaut sev kvalitatīvi veseļoties, pat ja tas nozīmē atcelt kādu ieplānotu aktivitāti;
- ja stresa pārvaldīšana sagādā grūtības, atvaļinājumos neizdodas atjaunoties vai tie drīzāk saistās ar papildu stresu, vai ja tiek piedzīvotas izdegšanas pazīmes, ieteicams vērsties pie ģimenes ārsta vai kāda no psihiskās veselības speciālistiem – psihologa, psihoterapeita vai psihiatra.
Atsauces:
Hakanen, J. J., & Schaufeli, W. B. (2012). Do burnout and work engagement predict depressive symptoms and life satisfaction? A three‑wave seven‑year prospective study. Journal of Affective Disorders, 141(2-3), 415-424.
Kim, H., Ji, J., & Kao, D. (2011). Burnout and physical health among social workers: A three‑year longitudinal study. Social Work, 56(3), 258-268.
Shanafelt, T. D. (2011). Special report: Suicidal ideation among American surgeons. Archives of Surgery, 146(1), 54-62.
Schmelzer, D., Schlemmer, P., Schobersberger, W., & Blank, C. (2023). The mystery of leisure sickness: a qualitative approach to its operationalization. World Leisure Journal, 65(3), 408-426.
Schmelzer, D., Schlemmer, P., Schobersberger, W., & Blank, C. (2025). Leisure sickness unveiled: typifying the susceptible holidaymaker. Annals of Leisure Research, 1-21.
World Health Organization (WHO). (2019). International classification of diseases for mortality and morbidity statistics (11th Revision).
World Health Organization (WHO) & International Labour Organization (ILO). (2021). Long working hours increasing deaths from heart disease and stroke: WHO and ILO joint estimates [Press release].
Zucker, R. (2023). How taking a vacation improves your well-being. Harvard Business Review.
