Vecāku loma bērna pirmajos soļos skolā: kā atbalstīt un stiprināt bērna emocionālo labsajūtu
Pirmā klase vai pāreja uz citu skolu bērnam nozīmē ne tikai jaunu posmu viņa dzīvē, bet arī pārmaiņas attiecībās, ikdienas pienākumos un pašvērtējumā. Lai bērns veiksmīgāk spētu pielāgoties, apgūt jaunas prasmes un iekļauties neierastajā vidē, vecāku pieejamība – gan fiziska, gan emocionāla, ir ļoti nozīmīga.
Kā radīt bērnam drošības sajūtu pirms skolas?
Jaunā un nezināmā pieredze, īpaši uzsākot pirmo klasi, saistās ar emocijām, ko var būt grūti izprast un nosaukt vārdā. Bērnam ir svarīgi nepalikt ar savām emocijām vienam, bet tikt sadzirdētam un pieņemtam ar to, ko viņš izjūt. No pieaugušā puses tam ir nepieciešams laiks, pacietība un empātija. Ja bērns jutīs, ka viņa piedzīvotās sajūtas ir nozīmīgas arī vecākiem, tas motivēs viņu dalīties arī turpmāk.
- Bieži vien vecāki nonāk strupceļā ar jautājumu “kā tev šodien gāja?”. Tipiskākā bērnu atbilde “labi” neko daudz neizsaka, un saruna mēdz aprauties. Tā vietā labāk uzdod bērnam atvērtus un konkrētus jautājumus (“kas šodien skolā tevi visvairāk iepriecināja?”, “kas tev lika justies neērti vai skumji?”) .
- Ļauj bērnam just emocijas, apstiprini tās kā dabisku reakciju uz apkārt notiekošo. Arī pieaugušie reizēm jūtas nobijušies un satraukti jaunās situācijās. Tas ir normāli un cilvēcīgi. Vienlaikus stiprini bērnā ticību, ka kopā jūs atradīsiet veidus, kā tikt galā.
- Pieņem bērna teikto arī tad, ja tas šķiet pārspīlēts vai nenozīmīgs. Izrādi ieinteresētību uzzināt vairāk gan par pašu situāciju, gan to, kā bērns uz to raugās (piemēram, “Tas noteikti nebija patīkami. Pastāsti vairāk, kas notika”).
- Nesteidzies ar risinājuma piedāvāšanu problēmsituācijā. Reizēm tikai iespēja dalīties ar intensīvām emocijām drošā vidē ļauj bērnam nomierināties un, iespējams, pat pašam izdomāt, kā rīkoties.
- Esi vērīgs un pamani, kā bērns jūtas un palīdzi viņam nosaukt savas emocijas vārdos (piemēram, “Es redzu, ka esi noguris un nevēlies šobrīd runāt”, “Šķiet, ka jūties satraukts par rītdienas pārbaudes darbu”). Tādā veidā viņš jutīsies sadzirdēts arī bez vārdiem un mācīsies emocijas sevī pamanīt un atpazīt pats.
Kā bērnam mazināt nedrošības sajūtu pirms skolas?
Lai gan vecāki visbiežāk attiecībās ar bērniem rīkojas labu nodomu vadīti, tomēr reizēm šāda rīcība var nodarīt nejaušu kaitējumu un netieši radīt pretēju efektu, kā rezultātā bērns var sākt justies nedroši un nepārliecināti.
- Dalīta uzmanība bērnam sarunā rada sajūtu, ka vecāks nav emocionāli klātesošs un ieinteresēts, lai gan fiziski atrodas turpat (piemēram, sarunas laikā skatās telefonā). Bērns var justies nesaredzēts, nesadzirdēts un ar laiku pārstāt dalīties.
- Salīdzināšana ar citiem bērniem var veidot bērnā pārliecību, ka viņš nav pietiekami labs. Tas var veicināt pastiprinātu satraukumu, bailes kļūdīties, mazināt ticību savām spējām, vēlmi pārmērīgi censties pierādīt sevi, vai arī pretēji – padoties, ja neizdodas būt labākajam. Veiksmīgāk ir uzsvērt bērna individuālo izaugsmi (“Es atceros, ka vēl pirms kāda laika tu to vēl neprati, bet tagad jau proti.”).
- Vecāku pārmērīga koncentrēšanās uz atzīmēm un sasniegumiem. Skola ir par zināšanu apguvi un jaunu prasmju attīstību. Ja atzīmes kļūst par prioritāti, skola var izraisīt pastāvīgu stresu un sacensību, kas ilgtermiņā var rosināt nepatiku pret mācībām un motivācijas zudumu.
Viena no galvenajām audzināšanas prioritātēm ir izaudzināt bērnu, kurš pieaugušā vecumā spēj būt patstāvīgs, atbildīgs un spējīgs tikt galā ar dažādiem dzīves izaicinājumiem. Savukārt spēja tikt galā bieži vien ir saistīta ar spēju regulēt savas emocijas un uzvedību. Šo prasmi bērni iemācās, novērojot. Viens no stūrakmeņiem ir vecāka paša spēja tikt galā ar savām emocionālajām reakcijām, atbilstošas komunikācijas veidošana ar bērnu, partneri un citiem pieaugušajiem, kā arī tādas mājas vides veidošana, kurā justies droši.
