Mārīte aizvien biežāk apmeklē ģimenes ārstu, sūdzoties par izdegšanu darbā, trauksmi un nogurumu. Pēdējā laikā viņa vairākkārt ir stāstījusi ārstei par vēl vienu dīvainu sajūtu – Mārītei šķiet, ka pasaule kļūst dīvaina, tālāka, pat tāda kā nereāla.

Raivim darbā ir liels stress, viņa bizness jūk un brūk, tuvojas bankrots. Viņš ir kašķīgs, viegli aizkaitināms. Pēdējā laikā sieva vairākkārt ir stāstījusi, ka viņš aizvien ilgāk sēž un skatās vienā punktā, neko neredzot un nedzirdot. Pēc pēdējās reizes, kad mazais dēlēns turpat blakus nokrita, sasitot degunu, un raudādams mēģināja ierāpties Raivim klēpī, bet viņš nereaģēja, sieva uzstādīja ultimātu – jāiet pie ārsta, jo viņa atslēgšanās epizodes sāk kļūt bīstamas apkārtējiem. Raivis pats neko tādu neatceras.

Sarmītei nesen kāpņu telpā uzbruka huligāni. Tā vietā, lai cīnītos pretī vai bēgtu, viņai sākās spēcīga krampju lēkme. Huligāni nobijās, un paši aizbēga, bet Sarmīti aizveda uz slimnīcu, lai veiktu pārbaudes.

Veroniku visi uzskata par dīvainīti. Viņa vairās no cilvēkiem, labāk pavadot laiku vienatnē. Darbā ir lieliska darbiniece, bet izvairās uzņemties papildus atbildību un vēl jo vairāk piedalīties kopīgos pasākumos. Bet par dīvainu viņa tiek uzskatīta tādēļ, ka Veronikas uzvedība ir neparedzama un mainīga. Vienā brīdī viņa var būt vispakļāvīgākais, sirsnīgākais un atsaucīgākais cilvēks, bet dažkārt, reaģējot uz pilnīgu sīkumu, var kļūt ledaini auksta un pat agresīva. Šajos brīžos var izmainīties ne tikai viņas stāja un sejas izteiksme, bet pat balss.

Jūs jautāsiet: Kas šiem cilvēkiem ir kopīgs, varbūt tie ir radi, draugi vai kaimiņi?

Šos cilvēkus saista viena kopīga lieta, kas modernajā medicīnas un psiholoģijas pasaulē tiek saukta par disociatīvajiem traucējumiem.

Disociācija ir dabas dots aizsardzības mehānisms, līdzīgi kā drošinātāji elektrības skapī. Ja gadījumā spriegums kļūst par lielu kādas kļūmes vai īssavienojuma dēļ, drošinātāji atslēdz elektrības padevi. Disociācijas mehānisms veic šo pašu funkciju – pie pārāk lielas slodzes tas “atslēdz” kādu procesu, lai psihe netiktu pārslogota, piemēram, emocijas vai pat ārpasaules uztveri. Ja šis aizsardzības mehānisms darbojas īslaicīgi, tas ir palīdzošs. Pēc dažām sekundēm, minūtēm vai maksimums stundām, kad psihe spēj tikt galā ar stresa avotu, tā “pieslēdzas” atpakaļ. Bet kas notiek, ja šis mehānisms ieilgst? Ja, tā sakot, psihes drošinātāji iestrēgst?

Šajā gadījumā veidojas disociatīvie simptomi, kas ir salīdzinoši viegli, pārejoši, mazāk traucējoši. Bet, ja tie ieilgst aizvien vairāk, kļūst aizvien traucējošāki, tad, kā jau pats vārds to izsaka – veidojas disociatīvie traucējumi.

Mūsu piemēros, Mārītes gadījumā viņa pieredz derealizāciju – sajūtu, kad apkārtējā pasaule kļūst nereāla. Dažkārt nereāls, svešāds sev var šķist pats cilvēks, tad to sauc par depersonalizāciju. Raivis cieš no disociatīvā transa epizodēm, bet Sarmīte – no disociatīviem krampjiem. Atšķirt tos no epilepsijas lēkmēm var tikai veicot elektroencefalogrammu. Ja epileptiskie viļņi nav konstatēti, ļoti iespējams, runa būs par disociatīviem traucējumiem. Savukārt Veronika nav dīvainīte. Viņa bērnībā cieta no ļoti smagas seksuālas vardarbības no vistuvākā cilvēka, sava tēva. Viņas psihe, lai pasargātu sevi, sadalījās vairākās personībās, veidojot disociatīvās identitātes traucējumus, jeb, kā to kādreiz sauca, dalītu personību. Veronika nevienam nestāsta, ka viņas “galvā” dzīvo vairāki cilvēki, kuri savā starpā dažkārt plēšas, bet bieži vien palīdz viens otram. Viens iet uz darbu, ir laipns, strādīgs un izpalīdzīgs. Otrs sargā no ārējiem uzbrukumiem un pāridarījumiem, tas ir tas asais un pat agresīvais. Vēl kaut kur spēlējas maza meitenīte. Bet kaut kur dziļi, dziļi, paslēpts no visiem, dzīvo mazs bērns, kuru ilgstoši izvaroja. Šīs atmiņas tur tikai šī personības daļa, lai no tām neciestu citi. Traka teiksiet? Nepavisam nē, Veronika ir pavisam parasta, gudra un jauka sieviete. Tikai sadalīta.

Ko ar to iesākt? Vai vispār ar to var kaut ko iesākt? Jā, var. Vieglu disociatīvu simptomu gadījumā vēlams sākt ar to cēloni. Mārītes un Raivja gadījumā tas būs stress, trauksme, pārslodze un nerūpēšanās par sevi. Sarmītes gadījumā – vardarbības pieredze. Ar psihoterapijas un medikamentu palīdzību, kā arī, izmantojot stresa regulācijas prasmes, pakāpeniski iespējams mazināt galvenās grūtības un simptomus, un līdz ar tiem pamazām mazināsies arī disociatīvie traucējumi.

Veronikas gadījums ir sarežģītāks, bet arī šajā gadījumā ir iespējams kaut ko darīt lietas labā. Tik smagas vardarbības gadījumā ir iedragāta uzticēšanās cilvēkiem, tādēļ šeit bez psihoterapeita palīdzības neiztikt. Ilgstošas psihoterapijas pirmais solis būs mācīties uzticēties. Tikai pēc tam nākamais solis būs emociju regulācijas prasmju apgūšana. Un tikai pēc ilgāka laika, visticamāk pēc vairākiem gadiem varēs ķerties klāt smagās traumējošās pieredzes pārstrādei. Pēc traumas pārstrādes, kas zina, iespējams, psihe dziedinās pati sevi, no jauna apvienojoties vienā personībā. Un pat ja nē, dažādās personības daļas būs vienotas un sadarbosies daudz labāk.

Un pēdējais jautājums – medikamenti, terapija, vai tomēr varu tikt galā saviem spēkiem? Medikamenti nemazina disociāciju, bet gan tikai trauksmi vai depresiju. Disociatīvos simptomus var mazināt tikai ar pašregulācijas prasmju apgūšanu. Vai es to varu iemācīties pats? Dažkārt, vieglu simptomu gadījumā, protams. Bet nopietnāku traucējumu gadījumā visticamāk tomēr būs nepieciešama sadarbība ar psihoterapeitu. Tad dzīves kvalitāte uzlabosies daudz ātrāk un noturīgāk.