Ēšanas traucējumi un gavēnis
Ēšanas traucējumi ir absolūta kontrindikācija jebkāda gavēņa uzsākšanai. Kā rāda pētījumos iegūtie rezultāti un mana personīgā darba pieredze, tieši ēšanas traucējumu pacienti un cilvēki, kam ir sarežģītas attiecības ar ēdienu, piemēram, emocionāla ēšana vai pārēšanās epizodes, biežāk izvēlas dažāda veida gavēni, jo īpaši intermittent fasting jeb intervālo ēšanu.
Kādēļ tā?
Ēšanas traucējumu gadījumos, turklāt neatkarīgi no tā, vai ķermeņa svars ir palielināts, samazināts vai normāls, viens no galvenajiem stūrakmeņiem ir neapmierinātība ar savu svaru un/vai ķermeni. Tas liek meklēt “risinājumus”, kas, savukārt, visbiežāk saistās ar dažāda veida drastiskiem ierobežojumiem – badošanos, diētām, produktu izslēgšanu, ēdienreižu izlaišanu vai ēšanu noteiktos laika intervālos, un daudz citiem noteikumiem. Gavēnis parasti ir strukturēta metode ar saprotamiem noteikumiem un solījumiem zaudēt svaru, tādēļ ir gana pievilcīga.
Šie ierobežojumi ir veids, kā cilvēks mēģina sevi “savākt” un “disciplinēt”, taču parasti tie nav reāli izpildāmi pat īstermiņā – fiziskā un emocionālā pašsajūta ir slikta, bet izsalkums bieži vien – neizturams. Tāpat tiek ietekmēta arī sociālā dzīve un attiecības, jo striktie noteikumi neļauj pilnvērtīgi izbaudīt, piemēram, komunikāciju pie kopīgas maltītes. Visa enerģija un domas tiek veltītas ēdienam . “Vai manas pūles dos rezultātus?” “Vai es spēšu noturēties?” “Vai esmu gana stiprs?”
Visbiežāk likumsakarīgs iznākums, ko diktē fizioloģija, ir šo strikto noteikumu pārkāpšana.
“Noraušanās”, kas, savukārt, saistās ar smagām emocionālām sekām, pašpārmetumiem, mazvērtības un neizdošanās izjūtu, kam seko vajadzība “sākt no sākuma”, vēl vairāk sevi disciplinēt, vēl vairāk ierobežot, vēl vairāk censties.
Patiesībā šajā shēmā, kurā cilvēki dzīvo gadiem, ir izveidojušies vairāki apburtie loki, kas viens otru pastiprina un visbiežāk bez speciālista palīdzības un atbalsta ir ļoti grūti tos ne tikai risināt, bet pat pamanīt. Diēta, gavēnis vai jauni ierobežojumi tos nerisina. Pirmais solis apzinoties, ka cilvēka attiecībās ar ēdienu ir problēmas vai ēšanas traucējumi, būtu jāseko rīcībai – palīdzības meklēšanai, jo ēšanas traucējumi ilgtermiņā ietekmē gan fizisko, gan psihoemocionālo un sociālo veselību un labsajūtu.
